Pēc kāzām bija pagājuši tikai diviarpus mēneši. Mēs vēl dzīvojām starp pusizpakotām dāvanu kastēm mūsu jaunajā Teikas dzīvoklī, kad Artūrs kādu parastu otrdienas vakaru man pasniedza kārtīgi izprintētu un pat ielaminētu lapu.
Sākumā es tiešām sāku smieties. Man likās, ka tas ir kaut kāds joks no sērijas “kā pareizi lietot jauno sievu”, ko viņš izvilcis no kāda stulba interneta foruma vai ieraudzījis kādā “vīriešu kluba” grupā.
Bet viņa seja… Artūrs stāvēja manā priekšā tik svinīgs, vēss un atsvešināts, it kā būtu bankas direktors, kurš paziņo par kredīta atteikumu. Mans smaids pazuda ātrāk, nekā paspēju izlasīt pirmo teikumu. Gaiss istabā pēkšņi kļuva smags un it kā pietrūka skābekļa.
Pirms kāzām viss likās tik ideāli. Mēs staigājām pa Rīgas parkiem, plānojām nākotni, un viņa uzmanība man šķita kā lielākā dāvana. Bet tagad, lēnām tinot filmu atpakaļ, es sāku saskatīt visus tos dīvainos sīkumus, ko toreiz naivi saucu par “rūpēm” vai “mīļu greizsirdību”.
Viņa mūžīgā tincināšana par to, kur esmu, ar ko tieši runāju un cikos precīzi būšu mājās pēc darba – tas nebija uztraukums par manu drošību. Tā nebija mīlestība. Tie bija pirmie zobrati lielā, aukstā kontroles mašīnā, kas tagad mūsu kopīgajā mājā sāka griezties ar pilnu jaudu. Viņš vienkārši gaidīja brīdi, kad būsim “oficiāli” saistīti, lai parādītu savu īsto dabu.
Putekļsūcējs pulksteņrādītāja virzienā un sekunžu precizitāte
Pirmais punkts tajā sarakstā mani vienkārši “izsita no sliedēm”. Tas nebija parasts atgādinājums par mājas darbiem. Tur bija rakstīts, ka dzīvokļa uzkopšana turpmāk jāveic katru otrdienu un sestdienu pēc stingri noteikta laika grafika – no pulksten 18:00 līdz 20:00. Bet ar to nepietika.
Tur bija melns uz balta norādīts, ka putekļsūcējs jādarbina stingri pulksteņrādītāja virzienā, sākot no stūra pie loga! Artūrs pilnā nopietnībā skaidroja, ka tā esot “sistēmiski pareizāk” un putekļi netiekot dzenāti pa apli. Es sēdēju uz dīvāna, skatījos uz viņu un nespēju noticēt savām ausīm.
Viņa acīs nebija ne miņas no jokošanas vai siltuma. Tikai vēss, prasīgs aprēķins, it kā es būtu nevis viņa sieva, bet gan nekvalificēts darbinieks, kuram jāmāca pamata lietas.
Es mēģināju iebilst, sakot, ka esmu pieaudzis cilvēks un pati zinu, kā uzkopt savu māju. Bet viņš mani pārtrauca pusvārdā, paskaidrojot, ka kopš šī brīža tā vairs nav “mana” māja, bet gan “mūsu kopīgais projekts”, kuram vajadzīga efektivitāte.
Viņš pat bija izrēķinājis, cik minūtes drīkst tērēt virtuvei un cik – viesistabai. Šī pedantiskā kontrole pār tādu ikdienišķu sīkumu kā putekļu sūkšana man lika sajusties nevis kā mīļotai sievietei, bet gan kā robotam, kuram tikko ielādēta jauna programmatūra. Katra mana kustība mājās tagad tika mērīta ar neredzamu hronometru.
Vakariņas kā armijā un produktu audits
Ar otro punktu kļuva vēl trakāk. Tas skāra mūsu kopīgo galdu un virtuvi. Vakariņām bija jābūt galdā precīzi pulksten 19:30. Ne minūti vēlāk. Pieļaujamā kavēšanās? Piecas minūtes, un arī tad tikai ar iepriekš saskaņotu un pamatotu attaisnojumu.
Taču pats absurdākais bija tas, ka ēdienkarte man bija jāsaskaņo ar viņu veselu nedēļu uz priekšu. Katru svētdienas vakaru man būtu jāiesniedz saraksts ar to, ko plānoju gatavot katrā nedēļas dienā.
Viņš gribēja pārbaudīt nevis receptes, bet gan “resursu izlietojumu” – vai produkti ir nopirkti saskaņā ar viņa sastādīto iepirkumu sarakstu un vai tie tiešām nepieciešami. Viņš sāka runāt par to, ka mājās nedrīkst būt nekādu “lieku” sastāvdaļu, kas netiek izmantotas nekavējoties.
Es klusi pajautāju: “Artūr, vai tu maz dzirdi, ko tu saki? Tu tiešām to domā nopietni?” Viņš pat neapmulsas, ne mirkli nešaubījās. Vienkārši apsēdās man blakus un pavisam mierīgā, pat pamācošā tonī noteica, ka skaidri noteikumi palīdzot izvairīties no liekiem tēriņiem un haosa virtuvē.
Pēc viņa loģikas, visas stabilas un panākumiem bagātas ģimenes tieši tā arī dzīvojot – kā labi vadīti uzņēmumi. Ja es darbā aizkavētos desmit minūtes ilgāk sastrēguma dēļ, es jau automātiski kļūtu par “noteikumu pārkāpēju”, jo vakariņas nebūtu pasniegtas sekundes precizitātē.
Finanšu atskaites par katru eiro un draudzeņu “vīza”
Tajā brīdī es sapratu, ka vairs neesmu sieva šī vārda skaistākajā nozīmē. Es biju kļuvusi par kaut kādu uzskaitvedi. Trešais punkts sarakstā bija par naudu, un tas bija pazemojošs. Jebkurš personīgais pirkums virs piecdesmit eiro bija iepriekš jāsaskaņo ar viņu. Rakstiski!
Tas nozīmēja, ka, ja es gribētu sev nopirkt jaunus zābakus vai pat vienkārši aiziet pie friziera, man būtu jālūdz viņam atļauja. Un svētdienas vakaros visi pirkuma čeki bija jāsakārto un jāiesniedz viņam pārbaudei, lai viņš tos varētu ievadīt savā excel tabulā.
Es pati strādāju reklāmas aģentūrā, pati pelnu diezgan pieklājīgu algu, bet Artūrs uzskatīja, ka kopš kāzu dienas mana nauda pieder “ģimenes fondam”, ko pārvalda tikai un vienīgi viņš. Man pēkšņi būtu jājūtas kā pusaudzei, kura diedelē kabatas naudu no stingra tēva un pēc tam taisnojas par katru nopirkto kafiju vai jaunu lūpukrāsu.
Tas nebija stāsts par taupību, tas bija stāsts par varu. Viņš gribēja kontrolēt katru manu soli, katru manu vēlmi, padarot mani pilnībā atkarīgu no viņa labvēlības. Es sēdēju un domāju – vai tiešām esmu apprecējusies, lai lūgtu atļauju pati savai dzīvei?
Ceturtais punkts mani vienkārši smacēja un dzina izmisumā. Tikšanās ar draudzenēm – ne biežāk kā divas reizes mēnesī. Un mājās man bija jābūt ne vēlāk kā deviņos vakarā, lai “netraucētu vīram atpūsties un sagatavoties nākamajai darba dienai”.
Pat kafejnīcas nosaukums un precīza atrašanās vieta bija jāsaka iepriekš. Mani draugi jau kādu laiku bija pamanījuši, ka esmu kļuvusi dīvaina un noslēgta, bet tagad es beidzot pati sapratu – pēdējos mēnešus es zemapziņā biju sākusi izvairīties no jebkādas socializēšanās.
Es baidījos no tām pratināšanām, kas sekoja pēc katras manas prombūtnes. Es baidījos no Artūra aukstās, aizvainotās sejas, ja es atļāvos aizkavēties pie kafijas tases par desmit minūtēm ilgāk.
Emocionālās tuvības un kopīgā laika grafiks
Piektais noteikums pielika punktu visam. Tas skāra mūsu privātāko telpu un to, kā mēs vispār pavadām laiku divatā. Tur bija teikts, ka jebkādas tuvības izpausmes, maigums vai vienkārši kopīga atpūta vakaros pie filmas ir jāplāno laicīgi un jāatzīmē kopīgajā digitālajā kalendārā kā jebkurš cits darba uzdevums.
Viņš solīja mani savlaicīgi informēt par savu “pieejamību” un to, kad viņam ir atbilstošs noskaņojums kopīgam laikam, un man vienkārši bija jābūt gatavai pieskaņoties šim grafikam. Nav svarīgi, vai tajā dienā esmu pārgurusi, vai man darbā bijis stress, vai es vienkārši jūtos skumji un gribu klusumu un mieru.
Šis punkts man lika saprast pašu galveno – manā priekšā nesēž mīļotais vīrietis, kurš mani ciena kā personību. Tur sēž cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka ir nopircis sev ērtu dzīves papildinājumu ar visaptverošu lietošanas instrukciju.
Viņš gribēja kontrolēt pat to, kā un kad mēs drīkstam viens otram pievērst uzmanību. Tas vairs nebija par mīlestību, tas bija par mehānisku līdzāspastāvēšanu.
Šajos divarpus mēnešos es no normālas, drošas un veiksmīgas sievietes biju kļuvusi par kaut kādu noraustītu, pelēku būtni. Katru rītu, vēl gultā esot, mana sirds sāka sisties straujāk no bailēm: vai šodien es atkal kaut ko neizdarīšu pēc viņa shēmas?
Vai es nolikšu krūzīti pareizajā vietā? Vai es pagatavošu vakariņas tieši tā, kā viņš iecerējis? Es paskatījos uz Artūru, kurš joprojām gaidīja manu apstiprinājumu šim murgam, un pateicu: “Artūr, šī nav ģimene. Šī ir instrukcija, kā turēt un dresēt pakļāvīgu mājdzīvnieku, lai tas saimniekam neradītu liekas klapatas un emocijas.”
Viņš patiesi apvainojās. Viņš sāka klāstīt, ka es esot emocionāli nestabila un neprotot novērtēt “stabilitāti un struktūru”, ko viņš mēģina ieviest mūsu dzīvē. Viņš tiešām ticēja, ka kontrolēt citu cilvēku ir viņa vīrišķais pienākums un tiesības.
Viņš runāja par kārtību, bet es aiz šiem vārdiem dzirdēju tikai klusu, lēnu manas personības iznīcināšanu un pilnīgu brīvības atņemšanu.
Es izvēlos sevi un savu brīvību
Sēžot tajā vakarā mūsu smalkajā Teikas dzīvoklī, es pēkšņi atcerējos to meiteni, kāda biju pirms šīm kāzām. Smaidīga, brīva, pilna ar idejām un enerģiju. Es varēju pēkšņi izlemt un pēc darba aiziet uz kino ar kolēģiem vai nopirkt sev jaunu kleitu tikai tāpēc vien, ka todien vienkārši spīdēja saule un gribējās kaut ko skaistu. Es nevienam neprasīju atļauju būt laimīgai vai rīkoties spontāni. Mana dzīve piederēja man.
Artūrs joprojām stāvēja turpat un svēti ticēja, ka viņš būvē “ideālo ģimeni”. Viņš neredzēja un negribēja redzēt, ka viņa iedomātā “ideālā pasaule” mani burtiski smacē un nogalina visu dzīvo manā dvēselē.
Viņam vajadzēja nevis partneri, ar ko dalīt priekus un bēdas, bet gan ērtu, paredzamu un pilnībā kontrolējamu papildinājumu savam ego. Viņš meklēja nevis sievu, bet funkciju.
Tajā pašā vakarā, kamēr viņš bija iegājis dušā un droši vien domās jau plānoja nākamo “efektivitātes uzlabošanas” punktu mūsu dzīvei, es sakrāmēju vienu vienīgu somu. Es neņēmu neko lieku, tikai pašas nepieciešamākās mantas, dokumentus un dažas mīļas lietas.
Uz tās pašas ielaminētās noteikumu lapas es ar sarkanu marķieri pāri visam uzrakstīju savu vienīgo un galīgo noteikumu: “Viss, Artūr. Mēs vairs neesam kopā. Es izvēlos dzīvot, nevis eksistēt pēc tava saraksta un Excel tabulām.”
Un es aizgāju. Tajā brīdī, kad aizvēru dzīvokļa durvis, man it kā no pleciem nokrita milzīgs svina smagums. Gaiss ārā likās tik svaigs kā nekad. Viņš vēl ilgi man rakstīja, sūtīja garas e-pasta vēstules, kurās mēģināja “konstruktīvi koriģēt punktus”, piedāvāja kompromisus un aicināja “aprunāties kā pieauguši cilvēki, lai rastu risinājumu mūsu projekta krīzei”.
Bet man vairs nebija, ko teikt. Man nebija nekādas vēlmes “koriģēt” savu ieslodzījumu. Ja mīlestību mēģina ielikt rāmjos un kontrolēt ar pulksteni rokā, tā vienkārši nomirst. Un es negribēju nomirt kopā ar to.
Ko no tā visa mēs katrs varam mācīties?
Tagad, skatoties uz šo visu no malas, es saprotu, ka veselīgām, uzticības pilnām attiecībām nekad nevajag rakstiskas instrukcijas par to, kā jāsūknē paklājs vai cikos jāvāra zupa. Mīlestība nav biznesa projekts, un tā nav tabula, kurā var ierakstīt laimi vai pieķeršanos.
Šķiršanās process noritēja salīdzinoši ātri, un Artūrs joprojām, šķiet, nav līdz galam sapratis, kas tieši nogāja greizi. Viņš joprojām meklē “kļūdu sistēmā”, neapzinoties, ka pati vēlme pēc sistēmas tur, kur jābūt jūtām, bija tā lielākā kļūda.
Viņš bija pārāk aizņemts ar savu iedomāto kontroli, lai ieraudzītu dzīvu, brīvu un jūtošu cilvēku sev blakus.
Esmu bezgala pateicīga liktenim par to izprintēto lapu. Lai cik sāpīgi un pazemojoši tas bija tajā brīdī, tas saraksts mani izglāba. Es ieraudzīju Artūra īsto, biedējošo seju, pirms mūsu dzīves bija saaugušas vēl ciešāk. Tas bija brīdinājuma signāls, ko nevarēja nedzirdēt.
Ja jūsu partneris sāk jūs ierobežot, bīdīt pa savām “shēmām” un mēģina kontrolēt jūsu ikdienu, finanses vai laiku zem rūpju plīvura – negaidiet, ka tas pāries. Tas nepaliks labāk. Tādi cilvēki nevis mainās, bet tikai kļūst viltīgāki un pilnveido savas kontroles metodes.
Nebēdziet, bet burtiski lidojiet prom pie pirmās izdevības! Īsta mīlestība dāvā brīvību, tā iedvesmo, uzticas un ļauj elpot ar pilnu krūti, nevis pārvērš mājas par smalku, ielaminētu cietumu. Jums nav nevienam jālūdz atļauja būt pašiem un baudīt šo dzīvi tā, kā to jūtat un vēlaties jūs.
Vai jums arī dzīvē ir gadījies saskarties ar kādu, kurš mēģina kontrolēt ikvienu jūsu soli un lēmumu? Kā jūs rīkotos, ja saņemtu šādu sarakstu no mīļotā cilvēka tikai pāris mēnešus pēc kāzām?
Vai mēģinātu meklēt kompromisus, vai arī uzreiz pieliktu punktu? Rakstiet savas pārdomas un pieredzi komentāros – reizēm tieši jūsu atklātība var kļūt par vajadzīgo grūdienu kādam citam, kurš pašlaik jūtas iesprostots līdzīgā, neredzamā būrī.
Kas tie par vīriešiem mūsdienās? Atnest sarakstu ar noteikumiem pēc diviem mēnešiem… Tas nav vīrs, tas ir kontrolieris. Pareizi vien autore izdarīja, ka nepielāgojās.